Menu:

- Ja uzskati, ka visa pasaule ir ļauna, atceries, ka tajā ietilpst arī tādi ļaudis kā tu.
/R.Gandijs/

Jaunākie raksti:

arrow Iet līdzi laikmetam
arrow Filantropija
arrow Ceļojums un ci gun prakse Krimā
arrow Māras zeme
arrow Stresa analīze
arrow Sakrālā medicīna
arrow Prāta rotaļas
arrow Vienots veselums
arrow Biorezonanses likums
arrow Darbs ar ēnu
arrow Tēzes
arrow Mīlestības alķīmija
arrow Gaismas ķermeņa veidošana
arrow Esmu atnācis mājās
arrow Bagātība nāk caur devību, svētība caur pateicību
arrow Saruna par Māti Nāvi
arrow Smadzeņu pusložu darbība
arrow Sava kalna virsotne jāsasniedz pašam

Pasakas:

arrow Alkatība
arrow Bailes un Agilons
arrow Par zelta zivtiņu
arrow Dāvana Agnesei
arrow Dāvana Annai

Kursi un apmācības:

arrow Kursi "Sevis apzināšanās mācība"

 

ill titleLAIKMETAM LĪDZ

Mūsu mīļā planēta pašreiz ir daudzu kosmisku būtņu uzmanības centrā. No cilvēku izdarītās izvēles; būt gaismā, mīlestībā un harmonijā, vai turpināt varmācīgu, parazītisku attieksmi pret dabu un līdzcilvēkiem, atkarīga ne vien cilvēces, bet arī Universa nākotne. Visi vēro, kā mūsu civilizācija no bērnu autiņiem un bezatbildīgiem patērētājiem pavisam drīz kļūs par atbildīgām kosmiskām būtnēm. Katram cilvēkam nāksies izdarīt individuālo izvēli; kļūt par Gaismas būtņu ģimenes locekli, vai iet ciešanu, kontroles un varmācības ceļu.

Tā kā Universs ir nedalāms, vienots veselums, kurš caurstrāvo un mijiedarbojas ar visu, kas tajā pastāv, uz planētas modelējas situācijas, kas spiež cilvēku izdarīt apzinātu izvēli. Lai sniegtu atbalstu gaiši domājošiem cilvēkiem, ar katru gadu pieaug no Kosmosa nākošās mīlestības uguns attīrošais spēks.

Pirmatnējais cilvēks izdzīvoja pateicoties savai dzīvnieciskajai dabai, bijībā un cieņā pielūdza Māti Zemi, dzīvoja ciešā saitē ar dabas un Kosmosa ritmiem. Mūsdienu cilvēkam ir attīstīts prāts un intelekts, viņš ir materiālistiski domājošs, kāro dabu pakļaut, pārveidot, izzināt, izmantot savu augošo vajadzību apmierināšanai. Blakus aug jauna, apgaismotu cilvēku raudze, kas spēj atjaunot sarauto saiti ar Universu, apzin caurstrāvojošo dzīvības un informācijas lauku, jeb Debesu Māti. Jaunais cilvēks spēj novērtēt, kā eksperimenti ar dzīvību ietekmē tos Universa smalkos plānus, kas uztur formu, kas nodrošina formas un haosa mijiedarbību, kas garantē dzīvības pastāvēšanu. Apgaismots cilvēks spēj novērtēt draudus, kādos nonākusi civilizācija, jo zinātne ielauzusies šajos dievišķajos aspektos. Kosmiski domājošs cilvēks vairs nepriecājas par eksperimentētāju savtīgo ieguvumu, bet redz, kā radītās izmaiņas ietekmē Universa un Dabas dzīvību kopumā. Tātad redz, kā tas skar katru šūnu jebkurā dzīvā organismā. Mūsu „zinātniskie atklājumi” Makrokosmosā ietekmē planētu orbītas, magnētismu, gravitāciju u.c. Tas nenovēršami dod atgriezenisko iedarbību uz katru molekulu, katru atomu mūsu ķermenī, uz mūsu planētas esību kā tādu.

Vai tas ir labi, vai slikti? Tā ir pieredze! Tā ir evolūcija. Ja pirmatnējais cilvēks iekļāvās dabā instinktīvi, mūsdienu cilvēks, kā saistošais posms starp pagātni un nākotni, izzina pasauli, lai pēc tam iekļautos dabā un Universā apzināti.
Zemes civilizācija lien ārā no zīdaiņa autiņiem. Zīdainis (pirmatnējais cilvēks) paļāvās uz vecākiem un saņēma visu nepieciešamo. 3-5 gadīgs bērns (mūsdienu materiālists) izzina visu, pēta, izjauc pa sastāvdaļām. Mēģina stutēt kopā, „uzlabot” vai kopēt. Dusmojas, ja nevar salikt tā, kā bija sākumā. Tad veido to, kas jau nu sanāk. Bībelē teikts, lai kļūstam kā bērni. Taču tas ir domāts saistībā ar sirdsskaidrību un paļāvību, nevis bezatbildību un nevīžību. Reizēm šim gudriniekam ar 3-5 gadīga bērna apziņas un atbildības līmeni izdodas radīt kaut ko tādu, kas ne vien dabā nepastāv, bet apdraud paša dzīvību (atombumba, baktereoloģiskie, ķīmiskie ieroči). Par to saņem prēmijas un godinājumus, jo paveras iespēja nelielai civilizācijas daļai kontrolēt un izmantot pārējos.

Kāpēc? Tāpēc, ka katrā cilvēkā dziļi zemapziņā ir slēpta vajadzība būt kā vienotam veselumam ar visu, ko acis redz, gribas visur justies kā mājās. Cilvēks tikai tad jūtas pa īstam labi, kad ir vienots ar visiem pārējiem. Ja vienam cilvēkam izdotos pakļaut visu pasauli, mēs atkal būtu kā viens organisms. Katra tirāna augstākais mērķis ir atgūt šo zaudēto viengabalainību, visu kontrolēt, regulēt un pakļaut sava ego vajadzībām. Visbiežāk tā ir akla alkatība, grābšana, citu ierobežošana, sevis pacelšana pāri pārējiem. Varmācība ir gražīga, pārbijušās bērna ierobežotā prāta auglis, kurš gatavs sagraut visu pasauli, lai justos gana drošs un gana brīvs. Vai jums ir gadījies redzēt brēcošu mazuli, kurš sviež, lauž, plēš, dauza galvu pret grīdu, jo kaut kas nenotiek pēc viņa prāta? Tā uzvedas mūsu pasaules varenie!

Ja uz Zemes turpināsies vardarbība un ciešanas, planēta var pārvērsties par mirstošu planētu. Tā kā līdzīgs pievelk līdzīgo, uz to var sākt krist visi kosmosa atkritumi. Tad veidojas melnais caurums, kas deformē visu Kosmosu un agrāk vai vēlāk notiek eksplozija, sprādziens. Melnā cauruma vietā rodas haoss. Tas savukārt strukturējas par jaunu sistēmu. Kosmoss nezudīs, pazust var vienīgi mūsu parazītiskā civilizācija. Tas ir pašsaglabāšanās mehānisms, kas garantē mūžīgu dzīvību. Universā šāda pieredze ir. Ja neliela cilvēku kopa varmācīgi izmanto pārējos planētas iedzīvotājus un ciešanas vairojas, tāda ir viena no nākotnes alternatīvām.

Ir arī cita alternatīva – visa Universa attīstība un kvalitatīvs lēciens uz daudz augstāku garīguma pakāpi. To var panākt ar katra aktīvu līdzdalību un savstarpēju mijiedarbību. Tāpēc mums jāizdara izvēle, augsim līdzi laikmetam, vai pievienosimies kosmiskiem atkritumiem.
Ir pienācis laiks skatīties tālāk. Ir pienācis laiks apgaismību, atbrīvi realizēt dzīvē, dzīvot vienotībā ar Dabas un Kosmosa likumiem. Pie tam daudz augstākā, apzinātā, apskaidrota prāta līmenī. Kosmiskais, jeb Dievišķais cilvēks izvērtē gan pozitīvo, gan negatīvo pieredzi. Viņš ne vien apzinās, bet ķermeniski jūt vienotību ar Debesu Tēvu un Debesu Māti. Viņš ir mīlestības, gaismas, dzīvības, patiesības, gudrības, caurstrāvots un apgaismots Bērns(Kristus). Ne tikai bērns, viņi ir sabiedrotie kā līdzvērtīgi radītāji. Tādi radītāji, kas nevis grauj Makrokosmosu, bet harmoniski tajā iekļaujas un papildina viens otru. Mūsdienās bērni jau piedzimst ar jauno pasaules uztveri. Bieži tos sauc par indigo bērniem. Viņi nespēj pieņemt mūsu sabiedrībā valdošo vardarbību, mīlestības badu, nepakļaujas kontrolei.

Kā zināt, ka ejam līdzi laikmetam? Ja cilvēks jūtas vesels, laimīgs un harmonisks, šis process notiek it kā pats no sevis, jo ir pienācis tāds laiks. Taču mums ir izvēle; vērot notiekošo no malas, vai kļūt par aktīvu jaunā laikmeta veidotāju. Ir tik vilinoši apzināt savu vietu, savas iespējas, būt gavilējošam radītājam. Visu nosaka izvēle.

Nopietni jāķeras pie darba ar sevi tiem, kuriem dzīvē neveicas; nav darba, ir problēmas ar veselību vai attiecībām. Bieži ar prātu saprotam, kā būtu pareizi dzīvot, bet rīkoties atbilstoši jaunajai situācijai nespējam. Tādā gadījumā jāmeklē palīdzība, lai sevi sakārtotu. Ir pēdējais laiks atbrīvoties no visa, kas traucē atvērties mīlestībai, jaunam domāšanas un apziņas līmenim.
Tā sākas meklējumu ceļš. Vieni iet tradicionālo ceļu; psihologa, psihoterapeita, dažādu kursu apmeklēšana. Citi brauc uz austrumiem pie skolotājiem, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem, kuras nedod ne psihologs, ne baznīca, ne kursos solītie labumi.

Tā rietumnieku dzīvē iefiltrējas citu reliģiju tradīcijas, metodes, rituāli, līdz ar to jaunas atkarības, ilūzijas un maldi. 3-5gadīgais bērns paplašinājis savu izpētes zonu. Tagad viņam ir vēl lielāka izvēle, ko izjaukt un mēģināt salikt kopā. Ne visiem tas izdodas. Cilvēks iekrīt uz dziļi zemapziņā slēptajām vēlmēm, baudām, atkarībām. Tāpēc, ka atrisinājumu meklē ārpus sevis. Tā ir vienīgi un tikai citas tautas pieredze. Ne labāka un ne sliktāka par vietējām.

Piemēram, ugunsrituāli. Cilvēks maldīgi domā, ka ar tā palīdzību viņš ietekmē apkārtējo vidi. Dabā viss ir harmonijā. Dabai ritāls nav vajadzīgs. Būtu naivi domāt, ka Saulei, Mēnesim vai kādai no stihijām vajadzīga harmonizēšana. Rituāls vajadzīgs cilvēkam, lai noārdītu to, ko pats izveidojis, pretstatījis dabā un Universā pastāvošajai harmonijai. Rituāls vajadzīgs cilvēkam, lai ieietu bijības un godināšanas, cieņas apliecināšanas sajūtās. Rezultāts atkarīgs no iekšējās motivācijas, entuziasma un ticības spēka. Taču ir arī savi rituālu riska faktori. Galvenais no tiem, cilvēkam rodas sajūta, ka dievs, mīlestība, miers jāmeklē ārpus sevis. Ne jau no debesīm nolaižas kāda no dievībām, bet cilvēks atveras šī dievišķā aspekta vibrācijām, kuras visu laiku ir tepat un caurstrāvo mūs. Tikai savas spriedzes, stresa vai cita iemesla dēļ parasti tās nejūt. Relaksēts cilvēks tajās atrodas visu laiku.

Kosmosā darbojas likums, ka līdzīgais pievelk līdzīgo. Katrai domai, katram emocionālajam stāvoklim pievelkas spēks, atbilstoši šī vārda skaņai, apziņas līmenim, tēlam, kas aiz tā stāv. Kad cilvēks atbrīvojies no karmiskiem parādiem, negācijām, bailēm, greizsirdības, skaudības, viņā notiek kvalitatīvas izmaiņas, izmainās individualitāte un tās dzīves kvalitāte. Cilvēka dzīvē ienāk jaunas kategorijas:
1) zūd interese darīt pāri citiem,
2) cilvēks kļūst brīvs no pieķeršanās naudai, seksam bez mīlestības, alkoholam, varai, slavai, lepnībai,
3) brīvs no otršķirīgiem šķēršļiem; pazūd bailes, naids, aizkaitināmība, viltība, slinkums, kriticisms,
4) cilvēkā rodas dabiska vēlme dzīvot saskaņā ar dabas un kosmosa likumiem.

Viens no kosmosa likumiem ir domu, vārdu un rīcības saskaņas likums. Ja vārdi nesaskan ar darbiem, mēs zaudējam ne vien citu uzticību, mēs zaudējam sirds uguns spēku. Meliem ne vien ir īsas kājas, bet tie mūs iznīcina no iekšienes. Tāpēc viena cilvēka teiktais atstāj pēdas, rezonē un rada interesi, cita cilvēka teiktais ir tukša skaņa. Tas atkarīgs no sirds enerģijas tīrības, sirds mīlestības, prāta un emociju harmonijas. Tautā saka; tukša muca tālu skan, vai kaķa lāsti debesīs nekāpj...Mēs bieži zūdāmies, ka citi ar mums nerēķinās. Ja šo likumu neievēro, cilvēka prāts kļūst ierobežots, sirds auksta, viņa vārdos nav spēka, viņa domas neauglīgas, idejas nespēj realizēties.

Mēs dzīvojam haosa pasaulē, kur graujošies spēki ir stipri. Ja mēs nezinām, kurā pusē esam – gaismā un mīlestībā vai citur, automātiski esam graujošo spēku ietekmē. Izvēle nosaka visu. Ja esam izdarījuši izvēli būt gaismā un mīlestībā, bet vārdi nesakrīt ar darbiem un domām, ieslēdzas pašiznīcināšanās mehānisms. Tad var novērot tādu paradoksu; cilvēks it kā runā labu, viss ir ideāli pareizi, bet viņa reālā dzīve pauž pretējo. Tagad ik uz soļa ir patiesības sludinātāji, bet godīgi un atklāti atbildēt par savu dzīvi viņi nespēj, jo vārdi nesakrīt ar darbiem. Tiek kvēli sludināta mīlestība, bet sirds bieži ir tukša un auksta, tiek runāts par nesavtību, bet reālajā dzīvē ir vienīgi salts aprēķins un atkarība no citu standartiem. Tādu cilvēku ierauj graujošā enerģija un sākas iekšēja degradācija. Par tādiem cilvēkiem Jēzus Kristus ir teicis, lai mirušie aprok mirušos. Viņš it kā dzīvo, bet patiesībā ir tukša čaula. Es neizteikšos par to, kas notiek, ja šī tukšā čaula sēž valdībā.

Lai pasargātu savu ģimeni no graujošajām enerģijām, svarīgi dzīvot domu, vārdu un darbu saskaņā. Ja vecāki bērnus nostāda situācijā, kad meli jaucas ar patiesību, tas ir taisnākais ceļš uz sirds iztukšošanu. Tas noved pie atkarībām, pataloģiskas apātijas un agresijas. Sabiedrībā tā ir bieži novērota parādība un tam nav nekāda sakara ar naudas trūkumu vai pārpilnību. Šo kosmosa likumu vienādi viegli var ievērot kā bagātie, tā nabagie. Tomēr biežāk šis likums tiek pārkāpts, nekā ievērots. Tam atkal nav nekāda sakara ar sociālo statusu. Mēs esam pārāk atkarīgi no citu viedokļa un bieži baidāmies būt paši. Reti, kurš aizdomājas līdz tam, ka šāda rīcība ir varmācība pret savu dvēseli. Tā nu esam atgriezušies pie varmācības. Kristus deva jaunu bausli; mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Kas katram ir tas tuvākais? Vai ne sava dvēsele? Varbūt ir pienācis laiks izprast, iemīlēt un realizēt sevi kā unikālu Kosmisku būtni – Cilvēku?

Atbrīvosimies no visa, kas traucē būt sirds mīlestībā, skaidrībā, harmonijā! Veidosim jaunu cilvēku sabiedrību! Lai tas varētu notikt, sākam ar sevi, esam godīgi paši pret sevi. Ja kādam šķiet, ka tā ir liela veiksme, ka izdevies samelot, kaut ko noslēpt vai apkrāpt, tie ir maldi. Dievu sevī piemānīt nevar. Mums ir izvēle, iet sirds skaidrības, mīlestības un spēka vai viltības, degradācijas, iztukšošanas ceļu. Viss ir mūsos pašos. Ticēsim sev!

Ped.maģistre, halodinamikas un ci gun instruktore Līga Kolneja