Menu:

- Mēs darbojamies tādēļ, lai mums būtu brīvs laiks, un karojam, lai dzīvotu mierā.
/Aristotelis/

Jaunākie raksti:

arrow Iet līdzi laikmetam
arrow Filantropija
arrow Ceļojums un ci gun prakse Krimā
arrow Māras zeme
arrow Stresa analīze
arrow Sakrālā medicīna
arrow Prāta rotaļas
arrow Vienots veselums
arrow Biorezonanses likums
arrow Darbs ar ēnu
arrow Tēzes
arrow Mīlestības alķīmija
arrow Gaismas ķermeņa veidošana
arrow Esmu atnācis mājās
arrow Bagātība nāk caur devību, svētība caur pateicību
arrow Saruna par Māti Nāvi
arrow Smadzeņu pusložu darbība
arrow Sava kalna virsotne jāsasniedz pašam

Pasakas:

arrow Alkatība
arrow Bailes un Agilons
arrow Par zelta zivtiņu
arrow Dāvana Agnesei
arrow Dāvana Annai

Kursi un apmācības:

arrow Kursi "Sevis apzināšanās mācība"

 

ill titleSARUNA PAR MĀTI NĀVI

Kad laikraksts “Zintnieks” lūdza uzrakstīt man savu viedokli par nāvi, par to, kas sagaida pēc nāves pašnāvniekus un, ko domāju par kremēšanu, galvenie vilcieni bija skaidri. Šaubījos, cik dziļi jārunā par šīm lietām. Negribējās īpaši klāstīt savus redzējumus. Tomēr nolēmu runāt atklāti - kā es to redzu un jūtu.

Katram cilvēkam ir četras mātes: 1. Māte dzemdētāja; tā, kas devusi fizisko ķermeni. Laba vai šķietami slikta, tāda, kā liktenis to lēmis. 2. Māte Dzīve; tā, kas kā pieredze vada mūsu gaitas šai dzīves ceļā. Viņa par labiem darbiem atalgo, par sliktiem pātago – nežēlīgi, bet pamācoši. 3. Garīgā Māte – simboliski kā Jaunava Marija. Viņa ir ar mums kā bezgalīga mīlestība, dzīvība, piedošana, apziņas plūsma cauri visām inkarnācijām. 4. Māte Nāve – kā tilts starp iemiesošanās reizēm, atsevišķiem apziņas attīstības posmiem. Lai, jebkurā līmenī, piedzimtu kas jauns, jāiet un jāmīl pats ceļš. Bez šī tilta nebūtu dzīvības nepārtrauktības, nebūtu mūžības. Viņa ir tā, kas pavada mūs pēc šīs pasaules dzīves uz aizsauli un, kas ir sevišķi būtiski, arī no kāda zemāka apziņas stāvokļa uz augstāku.

Tā nu tas ir, lai varētu grauds izdzīt asnu, tam ir jānomirst. Tas ir svētlaimīgs pārveides akts, kas pareizi novērtēts, atklāj dziļākos kosmosa, dzīvības un mūžības procesus. Notiek izmaiņas molekulārā, atomārā un vēl smalkākā līmenī. Atbrīvojas milzīgas enerģijas potenciāls. Kad cilvēce iemācīsies uztvert un izmantot šo enerģijas atbrīvošanās momentu, iestāsies pilnīgi citas tehnoloģijas laikmets.

Ar Māti Nāvi (citur tiek minēts kā nāves eņģelis) es iepazinos pirms daudziem gadiem. Pirmo apjausmu ieguvu caur zīmīgu sapni. Sapnī dzirdēju, ka man piezvana Dievs un saka: “Līga, Tev jāmirst!” Dievs izskatījās kā runājošs tukšums. Tas bija tik pārliecinoši, ka domās atvainojos bērniem, ka tik mazi, nepaspēju izaudzināt, un piekritu. Tad mani apņēma bieza tumsa un sajūta, ka krītu bezdibenī. Baiļu nebija, tikai paļāvība, lai notiek tā Kunga prāts.
Turpinājumā ieraudzīju Saules pielietu, brīnišķīgi jauku citu pasauli - kā jau sapnī. Biju pārsteigta, ka tomēr pastāvu, jo biju piekritusi mirt. Ķermeņa man nebija – tikai gaisma un apziņa, tās paša jūtas, domas. Sapratu, ka nekas nav beidzies, esmu dzīva un jāturpina iesāktais.
Pēc pamošanās bija prieks un tāda savāda gaidīšanas sajūta, ka kaut kam jānotiek. Gāja laiks un nekas nenotika. Ja neskaita to, ka bija savādi, bet ļoti pamācoši sapņi ar patīkamām svētlaimīgām sajūtam. Tagad varu teikt, tika doti tantras pamati. Kad pamodos, viss ķermenis vibrēja no enerģijas.

Un tad viņa nostājās pie manas gultas – Nāve. Pirms tam man kādu laiku bija ļoti slikti ar veselību. Fiziski viss bija kārtībā, bet enerģētiski ļoti smagi. Sāku redzēt un sajust antipasaules būtnes, garus, slimības utt. Drausmīga sajūta, it kā es būtu milzīga atkritumu kaste. Galvā haoss, nespēju koncentrēties un veikt elementāras lietas. Ejot uz darbu domāju, tagad saprotu, kā jūtas pašnāvnieks, pilnīga bezcerība un izmisums. Neredzēju citu izeju kā tikai lūgšanas un paļāvību uz Dievu. Nebija arī kam lūgt padomu, jo nepratu atrast vārdus, lai paskaidrotu, kā jūtos.

Tikšanās notika nomoda stāvoklī. Pēkšņi istaba piepildījās ar smagu, salkanu līķa smaku. Skelets tukšiem acu dobumiem, stāvēja blakus manai gultai un klusēja. Tā kā man bija tik slikti, ka viss vienalga, prasīju: “Ko tu gribi?” Tas man atbildēja: “Lai tu nebaidītos.” Pagriezās un vēsā mierā aizgāja. Jau otro reizi mūžā biju ar mieru nomirt, šoreiz aiz bezcerības un neziņas, ko man darīt. Tajā naktī sapnī redzēju neskaitāmus kapus un zārkus. Es to vēroju vienaldzīgi kā kino. Tās bija manis pašas iepriekšējas nāves un bēres sakārtotas viena aiz otras kā nebeidzama bēdu ieleja. Mani bija pārņēmusi pilnīga apātija, bez jūtām, emocijām vai bailēm.

Nākošajā vakarā viņa ieradās otrreiz. Taču jau kā jauna, ļoti skaista sieviete, melnā atlasa tērpā ar gariem, baltiem, viļņainiem matiem. Mēs nesarunājāmies, tikai vērojām viena otru. Man viņa patika. Viņa aizgāja stalti, nesteidzoties. Naktī, sapnī viņa ieradās atkal un teica: “Tagad mēs draudzēsimies!” un mēs saplūdām. Tas bija diezgan smagi un nepatīkami.
Trešajā vakarā Māte Nāve atjāja uz skaista zirga, paskatījās pār kreiso plecu, pirmo reizi man uzsmaidīja un neapstājusies aizjāja. Man palika viegli.

Bija laiks, kad domāju - kāpēc vajadzīga baznīca, jo Dievs ir visur, arī katra cilvēka sirdī. Nāca atbildes, mans augstākais Es parādīja, cik būtiska nozīme ir baznīcas rituālam bēru laikā. Neiedziļinoties sīkumos, uzskaitu lietas, ko man parādīja kādās bērēs:
1. Priestera veiktajam rituālam ir dziļa sakrāla nozīme, jo tā laikā atveras kanāls uz smalko pasauli,
2. Baznīcu zvani rituāla laikā ar skaņu vibrāciju vilni attīra visu apkārtni, mirušā cilvēka smalko ķermeni, pavadītāju auras,
3. Priesteris kopā ar aizgājēja dvēseli lūdz grēku piedošanu un sagatavo dvēseli pacelšanai,
4. Priesteris uzaicina īpašas būtnes, kas pārgriež sudraba pavedienu starp mirušā miesu un smalko ķermeni,
5. Virs altāra nolaižas gaismas kanāls no tās pasaules un ierodas palīgi dvēseles pacelšanai,
6. Dvēselei pacelties traucē zemu vibrāciju jūtas un emocijas – vainas apziņa, aizvainojumi, nepiepildītas vēlmes un kaislības, nerunājot nemaz par kaut ko vēl smagāku,
7. Dieva žēlastība ir bezgalīga un dvēseli no baznīcas uzvelk pa gaismas kanālu augšā, tad kanāls aizveras,
8. Pēc pareizi un precīzi veikta rituāla dvēsele ir citur un vairs nav nozīmes vai miesu kremē vai aprok.
Citādi tas ir, ja šāda rituāla nav, tad mirušais redz un jūt visu, ko dara ar viņa bijušo ķermeni. Ja nav bijis izvadīšanas rituāls, cilvēks var nezināt, ka ir miris. Runa ir par parastu mirstīgu cilvēku nevis par apgaismoto, dervišu vai jogu. Tur ir citi rituāli un citi rezultāti.
Vēlāk Indijā man Guru Satja Sai Baba parādīja, kas aizsaulē notiek ar pašnāvniekiem.

Tie, kuriem ir liela meditāciju prakse, zina ka cilvēks apzināti var pacelties pa tādu kā gaismas tuneli un uzturēties tajā plānā, kur vēlas, tik ilgi, cik vēlas. Lielāks vai mazāks svētlaimes stāvoklis atkarīgs no tā, cik ātri atslēdz prātu, jūtas, emocijas, cik paļāvīgi un bijīgi atveras Dievam sevī.
Tātad pastāv reāls tunelis starp materiālo un smalko pasauli. Jo apgaismotāka apziņa, smalkāka enerģija, jo augstāk var pacelties. Cilvēka dvēsele pēc nāves pa to pašu kanālu traucas uz to plānu, kas atbilst dzīves laikā iegūtajām vibrācijām.

Pašnāvnieka dvēsele iestrēdz šajā kanālā, jo emocionālie pārdzīvojumi, sāpes un citi pašnāvības motīvi parasti ir ļoti smaga substance. Teiksim tā –dvēsele ir ļoti smaga. Palīgu no augšas nav, jo vēl nav pienācis laiks ieiet tai saulē. Miesas, kur atgriezties, arī vairs nav.

Pašnāvnieka dvēsele šai dzīvei atvēlēto laiku pavada vientulībā, tādā kā dziļā akā, kopā ar savām ciešanām, sāpēm u.c. motīviem, kas mudināja pieņemt šo kļūmīgo soli. Viņa burtiski tiek rauta gabalos, jo ir pieejama zemākajām astrālajām struktūrām, kas mājo šai plānā. Tās ir neiedomājamas mokas, jo nav līdzekļu, ko stādīt pretī sevis aizstāvēšanai.

Pašnāvniekam nopietni nevar palīdzēt ne palikušo lūgšanas ne baznīca, jo ir vajadzīga palīdzība no antipasaules jeb aizsaules puses, lai kāda būtne atver akas vāku uz debesu valstību. To nevar atvērt no Zemes. Iznāk tā, ka par viņu var lūgt tikai dabīgā nāvē, ar pareizu rituālu izvadīts miris cilvēks vai dzīvs apgaismots cilvēks, kurš savā apziņā brīvi ceļo no šīs pasaules uz antipasauli.
Palīdzēt var tāds cilvēks, kuram klausa antipasaules būtnes, tās būtnes, kuras prot atrast šo aku un nocelt vāku. Tāds cilvēks, kāds bija Jēzus Kristus. Dzīvu cilvēku ar Dievu saista pavediens, pašnāvnieka dvēsele ir viena un tāpēc grūti izgaismot un atrast tieši šī cilvēka kanālu, kas pārvērties par aku ar smagu vāku virsū. Ja pašnāvnieks tiek izvadīts ar baznīcas rituālu, viņš vienalga netiek uzņemts citu mirušo cilvēku plānā.

Tas tiek darīts pārējo aizsardzības dēļ, jo pašnāvības iemesli – smagās domas, tur kļūst redzamas un var stipri nomākt un negatīvi ietekmēt pārējo mirušo dvēseles. Var notikt tāda kā mentāla infekcija. Tāpēc pašnāvnieks spiests pavadīt Zemes dzīvei atvēlēto laiku smagā izolētībā.

Taču par šādu cilvēku var lūgt, lai viņu apžēlo un mirušie radi kopā ar svētajiem sāk īpašu attīrīšanas un apmācīšanas kursu. Tas ir ļoti grūts darbs. Uz Zemes šo apmācību veikt ir nesalīdzināmi vieglāk, jo lielākā daļa cilvēku neredz prāta radītās kroplās domformas un līdz ar to negatavie prāti ir aizsargāti pret negatīvo informāciju.

Manā mūžā ir bijis tikai viens gadījums, kad esmu lūgusi par pašnāvnieku. Nezinu, vai to varētu izdarīt otrreiz, vai man tikai to parādīja, lai es zinātu, kas notiek ar pašnāvniekiem. Tas bija Indijā Putaparti. Tā kā Satja Sai Baba uz katru manu jautājumu momentā deva atbildes, viena mūsu grupas dalībniece lūdza, lai es palūdzu Sai Babu palīdzēt kādam viņas radiniekam, kurš pirms dažiem gadiem bija izdarījis pašnāvību. Pēc mana lūguma redzēju, ka Sai Baba izsauca kaut kādas jocīgas būtnes. Tās nebija ne cilvēku dvēseles, ne eņģeļi, bet ļoti stipras. Viņas pārvietojās neiedomājamā ātrumā, atrada to aku un burtiski izrāva no tās nelaimīgo. Šis cilvēks izskatījās šausmīgi, kā vājprātīgs, mati sacēlušies stāvus no bailēm un ciešanām. Viss augums kratījās krampjos, varēja redzēt, ka viņš nesaprot, kas notiek.

Tad Sai Baba pasauca citas būtnes, kalpus un lika atnest garu galdu, sasauca šī cilvēka visus mirušos radus – visu dzimtu. Vienu vīrieti ielika par galveno un bargi pavēlēja: “Tagad sēdiet un viņu māciet, jo tā ir daļa no jums, jūsu karma ir viņa nāves cēlonis.” Sievietei pēc visa redzētā spēju pateikt tik vien, lai ir mierīga, ka viņam tagad palīdz visa mirusī dzimta bezgalīgā dieva mīlestībā, piedošanā un sapratnē.

Nezinu, vai kaut ko tādu redzēšu otrreiz un vai man ar Sai Babas starpniecību šīs būtnes palīdzētu atrast mirušo…Tas nav cilvēka varā. Kaut gan varbūt, ka palīdzētu, jo mēs visi esam viens un pastāvam mūžīgā un bezgalīgā Dieva žēlastībā un mīlestībā. Kā pašnāvnieka rīcība ietekmē palicējus?

Ļoti smagi, ne vien emocionāli, bet arī enerģētiski. Tuvinieku aurā paliek negatīvās informācijas pēdas. Ir nepieciešama psihoterapeita un enerģētiska palīdzība, jo, kā fizisko ķermeni var inficēt ar vīrusiem, parazītiem, tā tuvinieki cieš no smalkākajā ķermenī esošās negatīvās enerģijas. Gatavu recepšu, kā palīdzēt, man nav. Pašnāvības motīvi katrā gadījumā jāskatās individuāli.

Kā rīkoties cilvēkam, ja pārņem izmisuma un bezcerības sajūta?
Saprotu pašnāvnieku, jo skaidri zinu, ka katrai sajūtai ir cēlonis. Visbiežāk to rada izmaiņas enerģētiskajā laukā, smaga karma, pārmērīga iegremdēšanās ego enerģijā. Jādodas pie speciālista, kurš prot saskatīt un novērst šos cēloņus, antidepresanti nelīdzēs.

Kādā atklāsmē redzēju šādu parādību iemeslus. Kristietība neņemas skaidrot enerģētisko būtību un to nosauc vienkārši par sātana uzbrukumu dvēselei. Tādējādi atstāj cilvēku baiļu varā un vēl vairāk sasaista cilvēka apziņu.

Patiesībā tā ir antipasaules inertās enerģijas pārbagātība cilvēka aurā, kurai nav nekāda spēka kamēr tai nav dots konkrēts uzdevums. Tā ir tik inerta, ka nelabvēlīgā vidē paralizē cilvēka gribu. Labvēlīgos apstākļos tā tiek izmantota savu ieceru un ideju realizēšanai.

Nelabvēlīgā vidē cilvēka neziņa un ar paša prātu radītas bailes piešķir šai enerģijai negatīvu lādiņu. Mūsdienās tas ir sevišķi aktuāli, jo ekonomiskā situācija valstī ir tāda, ka rada nestabilitātes sajūtu. Tam visam spēku piedod arī nepārtrauktā negāciju iztirzāšana un negatīvās informācijas pārbagātībā. Varētu teikt tā, visi informatīvie avoti, kas sniedz negatīvu informāciju, kalpo sātanam, jo rada cilvēku apziņā bezizejas un izmisuma vibrācijas. Rezultātā inertā enerģija, ko radošs cilvēks izmanto savu ieceru realizēšanai, apkārtējo apstākļu ietekmes dēl, cilvēka aurā rada negatīvu Gara un dvēseles enerģijai pretstatītu spēku.

Sākas pašiznīcināšanās process, kas noved pie slimībām, depresijas vai pašnāvības. Zinātāji šo pašu enerģiju izmanto citu cilvēku dziedināšanai, programmēšanai, kodēšanai, enerģētiskajai ietekmēšanai utt. Šai enerģijai nav lādiņa, nav inteliģences, tāpēc to var izmantot gan savtīgiem, gan dievišķiem mērķiem. Baznīca, neiedziļinoties būtībā, vienkārši aizliedz izmantot šo spēku, jo pārāk grūti ir noteikt vai zinātājs to izmanto ego, dvēseles vai Gara vajadzībām. Mūsdienās šī nezināšana jau kļūst bīstama, tas ir analfabētisms lietās, ar kurām daļa cilvēces jau brīvi manipulē. Apdraudētā daļa ir tie, kuri to noliedz vai nezina. Nekas tāds nedraud pozitīvi orientētiem cilvēkiem, jo inertā enerģija tikai palielina viņu pozitīvo potenciālu.

Kā atomā ir negatīvi lādēts elektrons, pozitīvi lādēts protons, un neitrons bez lādiņa, tā cilvēka aurā ir pozitīvi lādētā debesu enerģija, negatīvi lādētā Zemes enerģija un neitrālā enerģija bez lādiņa. Cilvēka izvēle ir brīva, kā šo enerģiju izmantot: sevis un citu celšanai vai graušanai.

Viss ir dieva plāns, gan pasaule, gan antipasaule. Abas ir pretstatītas viena otrai. Tā ir Kosmiskā Saprāta rotaļa pašam ar sevi. Tāds pats process notiek arī cilvēka apziņā. Tur ir divi pretstatīti spēki ego un Gars, indivīds pa vidu gūst pieredzi no abiem. Karot ir bezjēdzīgi, tā ir pašiznīcināšanās. Kā Visums rotaļājas ar sevi: te graujot, te radot, tā cilvēkam jāiemācās rotaļāties ar savu ego un Garu. Jāsāk iepazīt un iemīlēt pašam sevi, tad nekādas apkārtējās vides negācijas nespēs sagraut cilvēka dvēseli.