Menu:

- Ja gribi, lai tev būtu ciešs miegs, ņem līdzi gultā tīru sirdsapziņu.
/B.Franklins/

Jaunākie raksti:

arrow Iet līdzi laikmetam
arrow Filantropija
arrow Ceļojums un ci gun prakse Krimā
arrow Māras zeme
arrow Stresa analīze
arrow Sakrālā medicīna
arrow Prāta rotaļas
arrow Vienots veselums
arrow Biorezonanses likums
arrow Darbs ar ēnu
arrow Tēzes
arrow Mīlestības alķīmija
arrow Gaismas ķermeņa veidošana
arrow Esmu atnācis mājās
arrow Bagātība nāk caur devību, svētība caur pateicību
arrow Saruna par Māti Nāvi
arrow Smadzeņu pusložu darbība
arrow Sava kalna virsotne jāsasniedz pašam

Pasakas:

arrow Alkatība
arrow Bailes un Agilons
arrow Par zelta zivtiņu
arrow Dāvana Agnesei
arrow Dāvana Annai

Kursi un apmācības:

arrow Kursi "Sevis apzināšanās mācība"

 

ill titlePasaka par zivtiņu, kura gribēja būt Zelta zivtiņa

Reiz kādā ezerā dzīvoja burvīga zivtiņa; sauksim viņu par Sitnesu. Viņa savā nodabā peldēja klusajos ūdeņos, jutās lieliski, jo bija iemācījusies izvairīties no jebkādām problēmām. Kad debesis bija saulainas, tīras, zivtiņa peldējās seklumā, rotaļājās ar spārēm, lēkāja virs ūdens, sildījās saulītē. Kad debesis bija draudošākas, Sitnesa ienira dziļāk; starp augiem, pētīja tos un rotaļājās. Ja ezerā sacēlās lielāki viļņi, tā noslēpās dziļumā un pagaidīja, kad tas beigsies.

Sitnesa bija ļoti gudra zivtiņa, vismaz pati tā domāja. Viņa gan manīja, ka citi ezera iemītnieki nebija tik izveicīgi kā viņa un ne visi dzīvoja tādā mierā kā viņa. Par to viņa tikai smīnēja, jo domāja, ka šie ir vienkārši muļķi.
Zivtiņa auga, veidojās, līdz kļuva pieaugusi. Vismaz ārēji tā izskatījās. Iekšēji mainījies gan nebija nekas. Kad pienāca nārsta laiks, viņa lielā sajūsmā metās visās izpriecās, īpaši galvu nelauzot par to, kas tas ir un ko tas nozīmē.
Viņai par lielu brīnumu, nārsta rezultātā nācās uzņemties atbildību par ikriem ... Arī šeit mūsu draudzenīte lieliski iekārtojās, pielāgojās apstākļiem, savu brīvību īpaši neierobežoja, turpināja rotaļas gan seklumā, gan dziļumā ...

Kā jau dzīvē mēdz gadīties, reizēm ierastas lietas var apnikt. Tā notika arī ar mūsu zivtiņu. Viņa, salasījusies pasakas, sagribēja kļūt par Zelta zivtiņu. Uz kādu laiku tas arī izdevās, vismaz viņa pati tā domāja. Sitnesai likās, ka katra zvīņa tai ir kā sudraba spogulītis un aste tik kupla kā karaļa mantija. Strauji mainot peldēšanas virzienu, viņa manipulēja ar asti, veikli iesitot dažam labam ezera radījumam. Flegmatiskā vienaldzībā pat nemanīja, cik ļoti sāp līdzsvaru zaudējušajam naivulim pēc negaidītā belziena. Zivtiņa pati sev likās visskaistākā, vislabākā, visgudrākā, nu gluži kā Zelta zivtiņa. Citi ezera iemītnieki gan tā nedomāja, jo zināja, ka Zelta zivtiņa ir īpašā zivs, tā prot atrasties neitro stāvoklī, tai nepiemīt egoisms, varaskāre, atriebība, alkatība, izlaidība u.c. pasaulīgas īpašības. Mūsu mīļajai zivtiņai par šādu stāvokli, vismaz toreiz, nebija ne jausmas.

Tāpēc viņa pat nepamanīja, ka nav iedomātā Zelta zivtiņa un jutās satriekta, ka citi ezernieki ar smīnu novērsās. Ideāli par karalienes statusu pazuda kā nebijuši. Zivtiņa kādu laiku paskuma, bet tad, atbilstoši savai dabai, izdomāja jaunu izklaides veidu.
Viņa ezerā ieviesa akvāriju. Šajā akvārijā viņa reizēm uzturējās pati, šad un tad paņēma līdzi kādu no ezera iemītniekiem. Tur bija burvīgi, romantiski, tur viņa atkal jutās varena un ieviesa savus likumus. Tikai vajadzēja uzmanīties, lai to nepamana pārējie ezera iemītnieki, bet it sevišķi no ikriem izšķīlušies mazuļi un viņu māte.
Sākās burvīgi laiki ...vienas rotaļas un prieki. Kad apnika rūpes par mājām, ienira akvārijā, kad tur pietrūka gaisa, devās paceļot pa ezeru. Lai nerastos problēmas, viņa akvāriju kopā ar kārtējo rotaļu biedreni ik pa laikam iznīcināja. Tā bija droši, ka viss būs klusi un mierīgi. Zelta dzīve, nekādu rūpju, nekādu pienākumu, nekādas atbildības... Tikai pamazām ap mūsu zivtiņu sāka veidoties tukšums...Bija arvien grūtāk noķert kādu, kurš būtu ar mieru padzīvoties akvārijā.

Tavu laimi, ezerā ieklīda sveša būtne; sauksim viņu par Agilu. Tā neko nenojauta par burvīgās zivtiņas paradumiem, viņu pilnīgi apbūra tās romantika, stāsti par brīnišķīgo dzīvi akvārijā... Kad Sitnesa viņu uzaicināja, būtne ievācās tur uz dzīvi. Sākumā svešā būtne skuma pēc brīvības, bet zivtiņa tik saldi runāja, te atpeldēja, te aizpeldēja...svešā būtne ļoti cieta, bet galvenais nesaprata, kāpēc zivtiņa negrib kopā ar viņu brīvi peldēt pa visu ezeru. Zivtiņa izdomāja visādus stāstus, cik bīstami ir uzturēties ārpus akvārija. Agila gan ticēja, gan neticēja.
Tad svešā būtne bez zivtiņas ziņas pamazām sāka iepazīt ezeru, tā iemītniekus un atklāja, ka īstenība ir pavisam cita nekā stāta draudzenīte. Viņa sacēlās, protestēja un zivtiņa saprata, laiks atkal iznīcināt akvāriju. Tā arī darīja. Tavu nelaimi Agila palika dzīva, ar to nepietika, viņa ar savu atklātību sāka bojāt zivtiņas dzīvi. Arī ar to nepietika, viņa devās vēl tālāk un atklāja, ka tāda akvārija nemaz nav, nav arī ezera un nav pašas zivtiņas.

Svešā būtne iepazinās ar Radītāju, kurš turēja rokā lielu papīra lapu, uz kuras bija uzzīmēts brīnišķīgs ezers, izveicīga zivtiņa, kura laiku pa laikam kādu iespundē akvārijā. Agila kopā ar Radītāju vēroja, cik izveicīgi zivtiņa appeld šķēršļus, izvairās no atbildības, bauda dzīvi un nevērīgi nodara sāpes pārējiem ezera iemītniekiem...Lai gan šī pasaule bija tikai zīmējums uz lapas, ezera iemītnieki cieta pa īstam. Bez tam Agila atklāja, ka spēj brīvi ceļot no lapas uz ezeru, no ezera uz akvāriju un no akvārija uz Radītāju... Viņa bija kļuvusi brīva un akvārijs Agilu vairs neierobežoja.

Tad svešā būtne gribēja šo zīmējumu parādīt arī zivtiņai, tik ļoti mīļa viņa tai bija kļuvusi. Taču tas iespējams tikai tad, ja aizmirst par akvāriju, atsakās no ezera un nostājas blakus Radītājam. Kas pats jocīgākais - ja tā ceļot iemācītos arī zivtiņa, viņa pa īstam kļūtu Zelta zivtiņa. Ja šajā ezerā peldētu tāda Zelta zivtiņa, katrs iemītnieks sajustu radītāja klātbūtni un akvārijs būtu templis, kur katrs ietu pielūgt Zelta zivtiņu. Agila to centīgi stāstīja zivtiņai, bet tā tikai lauzīja galvu, kā iedabūt viņu atpakaļ akvārijā, lai varētu atgriezties pie vecajiem, labajiem laikiem.

Ja nu Radītājs sadomā papīra lapu sarullēt pirms zivtiņa notic svešās būtnes vārdiem?
Tādā gadījumā mūsu mīļā zivtiņa neuzzinās, ka viņa pa īstam varēja kļūt par Zelta zivtiņu.
Vai tas ir slikti?
Nav. Radītājs uzzīmēs jaunu ezeru, citu zivtiņu, ar savādāku raksturu un atkal ielaidīs ezerā svešo būtni, lai aizrautībā noskatītos, kā risināsies notikumi.

Cik ilgi, un, cik reizes viņš tā darīs?
Tik ilgi, un tik reizes, kamēr kāda zivtiņa sagribēs no tiesas kļūt par Zelta zivtiņu un vēlēsies ezerā uzcelt templi pašam Radītājam.
Kas būs tālāk?
Radītājs pats kopā ar visiem peldēs ezerā, dzīvos templī un visi iemītnieki pēc kārtas vēros, cik tas skaisti izskatās no malas.
Kas būs tālāk? Visi iemītnieki iemācīsies zīmēt ezerus, valstis, kalnus un vēros pašu radīto pasauli?
Kas būs tālāk?
Atnāks kāds, kas sarullēs arī šo papīra lapu un sāks visu no gala.

2005.15.03