Anita Klētniece
Anita Klētniece no Valmieras ar pavisam citu skatienu un izpratni lūkojas uz dabā notiekošajiem procesiem. Sevišķi tuvs viņai kļuvis Zilaiskalns ar tā aizbildnes Zilākalna Martas elpu.
Zilaiskalns
Kalna ceļi un taciņas. Koki, akmeņi un visa dzīvā radība. Savādi, lieli taureņi, putniņi kā ūdens lāsītes, sūnu vecīši un meža gariņi. Kalna ļaudis. Viņi parādās kokos un meža klajumos, katrā vietā notiek kaut kāda darbība.
Ko vēlas šie kalna ļaudis? Varbūt neko. Viņi vienkārši ir.
Mēs visi mācāmies dzīvot un mīlēt. Mīlēt Dievu, apjaust laiku un telpu. Kādā mirklī mēs vienkārši satiekamies. Savā ziņa viss ir saistīts, tomēr svarīgs ir šis mirklis, kurā apjēdzam dzīvu dzīvi. Svarīgi ir, cik patiesa esmu es pati!
Debess un zemes apvilktā aplī,
Dvēseļu sarunas notiek,
Debess un zemes apvilktā aplī,
Dvēseles sajūtās dalās,
Kur likt sevi ļaužu steidzīgā pūlī?
Kur manta, vara un bailes,
Kur atstāt tad sevi, lai tiktos
Debess un zemes apvilktā aplī...
Kā mūžīgs kalna gals
Visapkārt apli velk,
Ar mākoņiem un ceļiem,
Un vēju nopūtām.
Ar ziedu pilnām pļavām
Un kalniem, ielejām.
Ar sajūtām, ka debesis
Ar zemi saskaras
Kā piltuvē pa vidu.
Es traucos ceļu vesta,
Viss izlīst cauri
Vien savāds tukšums
Pilns visas pasaules
Ik mirkli apli velk.