Menu:

- Cilvēks ir nelaimīgs tad, kad nedara to, ko viņš varētu, un ķeras pie tā, ko nesaprot.
/Johans Volfgangs Gēte/

 
Augstsirdība
nav nekas cits kā cildenas sirds līdzcietība.
   /Šamfors/

---------

 
arrow Filantropija

 

ill titleNo sirds uz sirdi

Šoreiz parunāsim par mecenātismu, filantropiju un labdarību
 
Mecenātismam kā kustībai ir senas saknes un tradīcijas. Šo kustību uzsāka romiešu bagātnieks Maecenatis, kas dzīvoja 1.gs.pr. Kr. Viņš atbalstīja dzejniekus un māksliniekus. Latvijā lielākais 20.gs mecenāts bija Kristaps Morbergs (1844.-1928.), kurš atbalstīja kultūru un mākslu. Mūsdienās bagātie ļaudis projektā „Ceļamaize” piešķir studentiem stipendijas. Mecenātisms nav sponsorēšana, jo labdaris pretī neprasa neko, ne reklāmu, ne pateicības un slavināšanu. Mecenāts to dara spontāni, savas sirds vadīts.

Filantropija jeb labdarība ir mērķtiecīga un plānota līdzekļu vai citu resursu ziedošana sabiedriskā labuma mērķiem, sabiedriskām organizācijām, negaidot par to atlīdzību. Filantropija atbalsta plašu sabiedrības spektru, piemēram, sociālās vajadzības, izglītību, veselības aizsardzību, mākslu, kultūru, pētniecību, stipendijas u.c. Ja mecenātisms ir spontāns atbalsts, filantropija ir uz mērķi virzīta labdarība, tā sniedz ilgstošāku un paliekošāku labumu sabiedrībai.

Pirmās brīvvalsts laikā Augusts Dombrovskis atbalstīja rakstniekus un māksliniekus, uzlaboja savu darbinieku dzīves apstākļus. Par viņa līdzekļiem uzcēla bērnu dārzu „ Ziemeļblāzma”, skolu, atturības biedrības namu. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā sākās strauja sabiedrības noslāņošanās. PSRS laikā degradētie vērtību kritēriji deformēja labdarības jēdzienu. Bija vajadzīgs laiks, lai izkristalizētos patiesa nesavtība. Tagad ir cita problēma, liela daļa sabiedrības vairs netic ne kam, ne valdībai, ne labdarībai un ne nesavtībai. Šajos apstākļos labdarim vajag pacietību un spēku, lai viņam noticētu. Un tomēr labdarības kustība Latvijā kļūst par dzīves sastāvdaļu. Ir daudzi cilvēki, kas ar prieku sniedz palīdzīgu roku bērniem, studentiem, slimajiem.

Mērķtiecīga labdarība plašu sabiedrības slāņu līmenī
Ir pienācis laiks domāt plašāk sociālās atbildības un izglītošanas gultnē. Jādomā par to, kā palīdzēt ne vien atsevišķiem cilvēkiem, bet arī par to, kā attīstīsies sabiedrība kopumā. Latvijā ir daudzi uzņēmumi, kas domā par apkārtējo vidi, ētiku, sociālajām problēmām.
Latvijas uzņēmējiem jau ir pieredze:
1. Labu darbavietu izveidē,
2. Sakārtotu, videi draudzīgu rūpniecisko ražotņu izveidē,
3. Veiksmīgā sadarbībā ar vietējām pašvaldībām,
4. Labā tirgus pozīcijā,
5. Labā uzņēmuma kultūrā.

Aiz muguras tas laiks, kad jaunajiem uzņēmējiem interesēja tikai peļņa un bagāta dzīve. Daudzi, apbraukājuši visu pasauli, guvuši milzīgu pieredzi kā savā biznesā, tā mākslā, kultūras tradīcijās, garīgajās praksēs, iepazinuši citu tautu attīstības vēsturi, perspektīvas. Šie brīvības 20 gadi nav zemē nomesti. Mēs dzīvojam situācijā, kad plaisa satrp valdību un tautu paplašinās. Uzņēmējam ir vēl grūtāk - nolikts starp 2 dzirnakmeņiem, nevar apmierināt ne strādājošo, ne valdības mūždien augošās vajadzības. No vienas puses atbildība savu darbinieku priekšā, no otras puses izdzīvošanas un attīstības problēmas. Daudzi neiztur. Lai saglabātu savu personīgo labklājību, pārdod savu biznesu un dodas projām no valsts.

Situācija Latvijā Strādājošie neapmierināti ar algu samazināšanu, iespējamo bezdarbu. Pirms kādiem 3 gadiem Vaira Vīķe-Freiberga veica aptauju Īrijā strādājošo vidū. Uz jautājumu - Kāpēc pametāt Latviju, otrajā vietā aiz algas bija atbilde: „Latvijā mani pazemoja darba devēja attieksme pret mani. Īrijā visus cilvēkus ciena, darba devējs par mums rūpējas. Mēs redzam, kur tiek izlietota nodokļos maksātā nauda” Cilvēks jau nepārtiek no maizes un ūdens vien. Lai gan pašreizējā ekonomiskajā situācijā naudas loma ir neapšaubāma, tomēr tā nav vienīgā, kas darba vietā sniedz gandarījumu.

Ko darīt? Ko darīt situācijā, kad tauta vairs netic ne valdībai, ne darba devējam, ne labestībai un mīlestībai?
Gadu tūkstošiem labs pārvaldīšanas mehānisms ir bijis bailes, sodi, represijas utt. No vienas puses uzpūstā krīzes situācija šo pārbaudīto mehānismu ir atkal iedarbinājusi. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā un cilvēki vairs nevēlas dzīvot bailēs. Arī darba devēji, redzot pasaules pieredzi, iedziļinoties sevī, atklājuši, ka viņiem vairs nesniedz gandarījumu vienīgi naudas pelnīšana. Daudzi apguvuši teozofiju,meditacijjas tehnikas, garīgumu, dzīvo pēc mīlestības un nevarmācības principiem. Viņi nevēlas novecojošās darba attiecības, jo tās pazemo un iztukšo abas puses. Pārtikušākie cilvēki ir atklājuši dāvināšanas, labdarības, nesavtības prieku. Daudzi laimīgi jūtas vienīgi esot sirdsskaidrībā, iekšējā tīrībā, labestībā, saskaņā ar sevi un apkārtējiem. Viņi saprot un ilgojas darīt labu visai sabiedrībai. Šajā situācijā tas ir divtik grūti, jo lielākā daļa strādājošo īpaši netic filantropijai. Vai arī gaida mašīnu, telefonu, materiālas dabas labumus. Tas jau nav slikti, tikai tas nemaina situāciju kopumā, nevirza attīstību.

Ko darīt? Droši vien galvu lauza ne viens vien gaiši domājošs darba devējs
Darba devēji neiet mītiņos un netaisa piketus pie dažādu ministriju durvīm. Viņi tautas priekšā nesit dūri krūtīs un nesola to, ko nespēj dot. Vai darba devējs var aprūpēt katru cilvēku, ja viņa uzņēmumā ir vairāki tūkstoši strādājošo? Tas vienkārši nav iespējams. Viņi nevar arī pieiet pie katra savā uzņēmumā un pateikt: „Es tevi mīlu un cienu kā personību!” Nevar, ne tāpēc vien, ka tas dod rezultātu vienīgi tad, ja šādu attieksmi strādājošais jūt patstāvīgi, bet arī tāpēc, ka pretī staro neticība. Neticība labajam, neticība mīlestībai, neticība cilvēcībai. Tas nenozīmē, ka īpašnieks par to nedomā, tas nenozīmē, ka viņiem nesāp sirds par katru, kam iet grūti. Es varu apzvērēt, rūp, un vēl kā. Rūp ne vien katrs cilvēks, bet arī valsts kopumā. Mēs brīvi esam tikai 20 gadus. Tie darba devēji, kas apguvuši pasaules pozitīvo pieredzi, sastopoties ar tumsonību, lauza galvu, no kura gala sākt. Mēs visi saprotam, ka ir vajadzīga jauna domāšana, cits skatījums uz sevi, darbu, sabiedrību, valsti, civilizāciju kopumā. Ne reizi vien kā piemērs tiek piesaukts Mozus, kurš tautu pa tuksnesi vadāja 40 gadus ar mērķi, lai nomirst vecā un piedzimst jauna domāšana, jauna attieksme, lai piedzimst ticība, paļāvība, lai piedzimst jauna, radoša paaudze.

Šie Latvijas 20 gadi bija, lai triecientempā atbrīvotos no visa vecā. Graut vienmēr ir vieglāk. Tas nu ir izdarīts. Vai tiešām tautai vajadzēs vēl tikpat, lai izdomātu, ko mēs īsti vēlamies, ko mēs celsim. Vai mēs turpināsim gaidīt direktīvas no Maskavas, Eiropas vai kādas citas vietas? Vai tiešām turpināsim vainot viens otru, kaimiņus, vadību un valdību? Varētu jau to darīt, tikai rezultāts jau iepriekš paredzams. Varbūt 20 gadu pieredzes pietiek, lai saprastu, ka tautas un katra liktenis it paša rokās. Varbūt ir laiks uzņemties atbildību par savu dzīvi, savu darba vietu, savu kolektīvu, savu dzimteni. Tie esam mēs, mēs esam tie, kas kaut ko uzcels. Nenāks ne marsieši, ne citplanētieši, ne arābi, ne krievi, vai vēl kādi, kas Latviju izcels gaismiņā.

Ko darīt? Ja trūcīgam cilvēkam varbūt vēl ir ilūzija, ka nauda var darīt kādu laimīgu, tad daudziem pārtikušiem no šīs ilūzijas ir bijusi iespēja atbrīvoties un saprast, ka jāsāk glābt ne tikai savas, bet arī citu, vismaz pieejamo cilvēku dvēseles. Tagad ir tas laiks citām attiecībām, citai domāšanai, citām vērtībām un tikumiem. Šis ir tas laiks, kad notiek darba devēju un tautas apvienošanās. Šis ir tas laiks, kad notiek gūtās pieredzes popularizēšana un tautas izglītošana. Patiesa, dvēseles un gara izglītošana, kur tiek runāts par cilvēka un civilizācijas mijiedarbību, par katra vietu un lomu uz Zemes.

Viens no veidiem, kā sākt mainīt situāciju, ir veltīt līdzekļus savu uzņēmumu darbinieku sakrālajai izglītošanai, lai uzņēmumu darba kolektīvu ikdienā celtu garīgumu, ienestu jaunas vēsmas savstarpējās attiecībās, lai veidotu kopīgu kolektīva auru, lai darba vietā katrs strādājošais var saņemt morālu atbalstu, palīdzību un sapratni.

Ārzemēs profilaktiskā un psiholoģiskā atbalsta centri pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem ir parasta lieta. Beidzot cilvēkmīlestība sasniegusi arī mūsu uzņēmējus. Tiesa, mums nav pieredzes, kā būtu labāk. Mums nav vajadzības kādu kopēt vai atdarināt, nav vajadzības akli pārņemt Japānas vai ASV metodes. Mēs esam Latvijā, ar savas zemes svētību, dabas krāšņumu, mentalitāti un diezgan drūmo pagātnes mantojumu. Mums ir jāprot defektu pārvērst par efektu, rūgto pieredzi izmantot par pakāpienu uz panākumiem. Tāpēc vajadzīga liela drosme un patiesa nesavtība no filantropa puses, lai ieguldītu līdzekļus projektos, kura rezultātu nevar aptaustīt, bet kuru varēs izlasīt cilvēku acīs. To varēs sajust, ja ieejot savā uzņēmumā, īpašnieks būs savējais. Tad viens otrā jutīs drauga nevis naidīgā vai neticīgā plecu.

Jauns filantropijas virziens Latvijā
Kā pozitīvu piemēru varu minēt cilvēku grupu, kas apvienojušies fondā „Jamuna”. Šis fonds cilvēkiem rada papildus iespēju modināt sevī ticību garīgām vērtībām, lai no pašiem sirds dziļumiem piedzimtu prieks par apziņu, ka esam vienoti, ka esam mīlēti un loloti,un ka šis garīgās sapratnes vērtības var sevī lolot, attīstīt, nēsāt vienmēr un visur, dienā un naktī, baznīcā, mājās, darba vietā un veikalā. Filantropi iegulda naudu ilglaicīgā labdarības projektā ar mērķi izglītot un spēcināt savos darba kolektīvos strādājošos. Tālākais mērķis ir veidot augsni tautas vienotībai garā un ticībā, ka mēs esam savas dzīves saimnieki. Latvijā ir uzņēmumi, kur, paralēli un blakus uzņēmumu ikdienas darbībai, dzimst gaismas tempļi. Fonda „ Jamuna” telpās var iegriezties katrs uzņēmumos strādājošais, kā arī viņu draugi, radinieki un pazinas, un saņemt atbalstu. Filantropi ir ielikuši savas nesavtības devu un sirds siltumu, klātesamību un labvēlību ar vienu vienīgu domu, lai attīstītu uzņēmumu darbinieku garīgumu, vienotību, lai katrs saņemtu dvēselisku palīdzību un atbalstu.

Tur notiek grupu nodarbības visdažādākajās sevis apzināšanās mācībās, kā ci gun, kristīgā meditācija, krāsu terapija, halodinamika, krija joga, smilšu terapija, meditatīvā deja. Varēs piedalīties tautas dziesmu dziedāšanā, diskusijās, problēmu izklājumos. Būs komandu darbs un radošo ideju izklājumi. Varēs izvēlēties; vienkārši pasēdēt un kopā iedzert tēju, saņemt relak-sējošu procedūru vai individuālu konsultāciju. Pašreiz pāragri spriest par labā nolūka rezultātu, bet jau pati doma vien laikā, kad visi gaužas par krīzi, atvērt kopānākšanas vietu, ir patiesi drosmīga.

Latvijā veidojas ne viena vien darbavieta, kur domā citās kategorijās; tādās kā mīlestība, devīgums, vienotība, pašcieņa, radošs uzplaukums. Tur veidojas jauna attieksme pret ražoto produkciju, jauna attieksme katram pret sevi kā kolektīva un tautas daļu. Tur dzimst garīgi izglītotu cilvēku kolektīvs, kuri bez pieķeršanās un aizspriedumiem ciena, bet neizceļ nevienu no reliģijām, kur izmanto dažādu garīgo skolotāju, guru pieredzi. Vieta, kur vienādi atzīst visas pasaules un visu reliģiju autoritāšu devumu. Varbūt tas ir sākums jaunai kustībai, kas parādīs virzienu cilvēku vienotībai, garīgai domāšanai, gaismai un mīlestībai. Sakrālās izglītības un psihiloģiskā atbalsta centri „Jamuna” aicina darbiniekus un strādājošos atvēlēt laiku sev. Būsim kopā savu domu, emociju sakārtošanā, meditācijā, veselības profilakses pasākumos. Visi esat mīļi gaidīti „ Laimas draugu namā” Sporta ielā 2a!

Ped.-psih. maģistre, ci gun un halodinamikas skolotāja Līga Kolneja tel. 29129622