Mandalas
Vārds radies no "manda"- būtība un sufiksa "la"- konteiners, tilpne, tātad - būtības saturētājs. Sanskritā mandalas nozīme ir "centrs", "svētais aplis", "maģiskais aplis". Tā ir cirkulāra, ģeometriska un simboliski tēlaina kompozīcija, kas attēlo garīgo, kosmisko vai psihisko kārtību, kā mēģinājums attēlot augstāko realitāti, mikro un makrokosmosa mijiedarbību.
Kā norāda Elizabete Ozola savā grāmatā "Maditatīvā zīmēšana", mandalu zīmēšana ir apzināta vai neapzināta jebkuras informācijas attēlošana gan plaknē, gan domās ar jebkuriem pieejamajiem materiāliem. Mandala ir kosmogramma, kas sastāv no ģeometriskām formām. Parasti klasiskajai mandalai ir izteikts centrs, pamata elementi, kas zīmēti centrā; tai bieži piemīt simetrija.
Parasti cilvēki uzskata, ka mandalas veido vienīgi budistu mūki. Tā tas nav. Patiesībā arī latvju raksti ir mandalas elementi. Par to ļoti pareizi norāda arī Valdis Celms savā grāmatā "Latvju raksts un zīmes". Zināmā mērā mandalu veidotāji ir visi tie cilvēki, kas auž, ada, izšuj, jo visas šīs nodarbes ir dziļš meditatīvs process un arī pacietības treniņš.
Mūsu senču veidotie puzuri ir mandalas telpiskais modelis, kas parāda dzīvās (cilvēka energo informatīvā matrica) un nedzīvās dabas (dimanta kristāliskais režģis) vienotību. Meditēšana uz mandalu nomierina prātu, ieved mūs apcerē, attīra, dziedina ... dod pozitīvu rezultātu, kas ne reizi vien pārsteidz ar savu vienkāršību un spēku.